Dažas pārdomas par lielveikaliem
4 января 2014 года, 14:42

Pārdomas raisa lielveikalu skaits Rīgā. Blakus rindā ir uzcelti Rimi, Iki, Beta, paejot kādus kvartālus pa labi un pa kreisi ir divas Maximas un divus kvartālus tālāk ir Super Netto. Rimi pat konkurē ar Super Neto. Mego gan ir patālāk. Nu gluži kā spekulatīvie dzīvokļi treknajos nekustamā īpašuma gados.

Ceļojumos var aptuveni spriest par lielveikalu blīvumu, precīzāk būtu nepieciešami precīzi dati, taču liekas ka Rīgā veikalu ķēžu ir stipri vairāk kā Austrum-Vācijas pilsētās un iespējams tikai Rietum-Vācijā tā teikt mikrorajonos ir tik pat daudz Lidl veikalu. Parīzē laikam iecienītāki ir citi tirdzniecības veidi, franči ir pret globalizāciju un lielveikals ir kā globalizācijas iemiesojums.

Pieļauju, ka veikalu ķēdēm pārmērīgi paplašinoties var izveidoties situācija līdzīga kā nekustamo īpašumu jomā.

Acīmredzot veikalus ceļ par kredītiem. Pat ja šobrīd būvniecība ir salīdzinoši lēta, katram veikalam izdevumu sadaļā klāt nāk zeme, izdevumi par ēku uzturēšana, inventārs u.t.t. Savukārt kredītus var apmaksāt tikai no ieņēmumiem, tas ir, pircēju apmaksātā tirdzniecības uzcenojuma. Kā pircējs neesmu ieinteresēts apmaksāt viņu izdevumus un veikalu burbuļu riskus.

Otrkārt, Latvijā pircēju vairāk nepaliek. Kopš krīzes smagākā punkta iedzīvotāju pirktspēja pieaug, tomēr ne sevišķi. Visur, izņemot dažas Pierīgas pašvaldības samazinās iedzīvotāju skaits un drīz Latvija pārkāps emocionāli tik sāpīgo 2 miljonu robežu. Veicot darbu ar iedzīvotajiem es ievēroju, ka 12 stāvu mājā liela daļa augšējo stāvu ir patukši un mikrorajonos ir samēra liels pensionāru īpatsvars, kuri apģērbu veikalos pārāk daudz neapmeklē.

Treškārt, uzceļot trīs lielveikalus rindā var pieļaut ka samazinās katra veikala kopējais potenciālais apmeklētāju skaits. Un ja viens no veikaliem būs labāks, otrā ies iekšā tāpēc, ka tur nav rindu. Samazinoties pircēju jeb ieņēmumu skaitam, kredīti, uzturēšanas izdevumi, nodokļi, elektrība, siltums un ūdens paliek tādā pašā līmenī. Saglabāt peļņas maržu var paaugstinot veikala uzcenojumu, samazinot algas, liekot uzpirkt nepārdotās preces un visādi citādi optimizējot veikala personālu un šādi veicinot emigrāciju. Lai nezaudētu konkurences cīņā ar kaimiņiem veikaliem vajag reklamēties, ko protams, apmaksā no maizes kukulīša cenas.

Atceroties nekustamā īpašuma burbuli, domāju, ka vajadzētu ierobežot veikalu ķēžu pārlieku aktīvi paplašināšanos un Rīga varētu uz kādu laiku ierobežot būvatļauju izdošanu lielveikalu celšanai.

Iespējams ka lielveikalos visplašāk pārstāvētie apģērbu veikali vairs nenes pietiekami nozīmīgu peļņu. Varbūt brīva niša ir ķīniešu made in china saimniecības preču veikali vai kāds liels elektronikas veikals.

Ceturtkārt, veikalu ķēdes nav absolūti labākais tirdzniecības veids. Mazajam ražotājam uzsākot biznesu ir praktiski neiespējami ieiet kādas lielas ķēdes apritē jo šis mazais ražotājs nav spējīgs nodrošināt pietiekami lielu produkcijas apjomu. Mazais ražotājs drīzāk var pārdot kādā nelielā vietējā veikalā vai arī Centrāltirgū. Potenciāli šis mazais ražotājs var ar laiku izaugt līdz lielveikalu un eksportētāju apjomam, svarīgas ir arī darba vietas un daudzveidība. Lielveikali piedāvā tādu kā atgriešanos pie komunisma, viss visiem ir vienāds. Piemēram, Rubeņu kūpinājumi pārdodas pašos Rubeņos un Centrāltirgū. Ogresgalā, kādā mazā veikalā pirms diviem gadiem es ievēroju saldējumu, kas nekur citur, iespējams, nepārdodas. Tādejādi ir vitāli svarīgi lai Latvijā saglabātos arī mazās tirdzniecības formas, mazie veikaliņi un tirgus.

Vērojot veikalu būvēšanu un ekspertu slēdzienus par tirdzniecības platību trūkumu rodas arī daži jautājumi par vadības tālredzību un ekspertiem.

p.s.

Портал русский, текст написал на латышскомъ, лень переводить.

Комментарии